Debesis, Zeme un ķīniešu ticības morālie pamati

Seno laiku gudrais Konfūcijs aizstāvēja piecas kardinālas vērtības: labestību, taisnību, pieklājību, gudrību un ticību, mācīja, ka labestība izriet no dievbijības un brālīgas mīlestības.

Konfūcija uz ģimenes vērtībām balstītā ētika visā pasaulē labi pazīstama kā Ķīnas filozofiskā un sociālā mantojuma stūrakmens. Šīs 2500 gadus senās garīgās vērtības nāk no pirms impēriju laikmeta ķīniešu reliģiskajām tradīcijām, kas bija vērstas uz to, lai panāktu harmoniju starp cilvēku un Visumu,godinot Debesis un Zemi.

Konfūcisma galīgā un kardinālā vērtība – ticība – ir pamatā visām sabiedrībā funkcionējošajām attiecībām, vienlaikus nostiprinot cilvēces garīgo saikni ar dievišķo. Daoisma praktizētāji un filozofi to uztvēra caur jiņ un jan duālismu, savukārt Konfūcija sekotāji domāja, kā vislabāk kalpot saviem vecākiem un valdniekiem, audzināt bērnus un atbalstīt padotos.

Ķīniešu sociālās filozofijas un reliģiskās pārliecības klasiskais modelis bija Rietumu Džou dinastija (1046.g. p.m.ē. –770 g. p.m.ē.), no kuras valdniekiem un tautas Konfūcijs smēlās iedvesmu savai mācībai. Džou valdnieku galvenais ceļvedis bija tikumīga valdīšana un debesu valdnieka Šandi godāšana. Imperators tika dēvēts par "Debesu Dēlu", tādējādi uzsverot viņa padotā statusu dievišķo spēku priekšā.

Aristokrātija apliecināja ticību Debesu likumiem, ievērojot rituālus un pieklājību. Starp vienkāršiem cilvēkiem uzticēšanās izpaudās kā etiķetes ievērošana un dēla godbijības izrādīšana. Šīs vērtības tika nodotas ne tikai ar oficiāliem tekstiem, proti, "Džou rituāliem", bet arī tautasdziesmās. Šī kultūra ir atspoguļota odās, ko Konfūcijs apkopojis darbā "Dzejas kanons", kurā iekļauti 300 dzejoļi un tautas dziesmas no Džou valsts dažādiem reģioniem un sociālajām aprindām.

Nodaļa "Džou odas" no "Dzejas kanona" veltīta debesu valdnieka Šandi pielūgsmei un godināšanai. "Džou odās" galvenokārt tiek pielūgti dinastijas dibinātāji Veņs un Vu, tad imperatori Čens un Kans, kā arī viņu leģendārie priekšteči Hou Dzji un Tai Vans, kuri sevi uzskatīja par debesu valdnieku pēcnācējiem. "Džou odās" tiek runāts par cieņu, ar kādu šie agrīnie monarhi kalpoja debesīm, aizsargāja cilvēkus un pārvaldīja valsti ar tikumību.

Konkrēti runājot, reliģiskā dievbijība nozīmēja, ka cilvēks ir atbildīgs par godīgu rīcību un dzīvošanu, lai izpildītu Debesu mandātu tādā mērā, kā to prasa viņa sociālais stāvoklis. Šis princips atspoguļojas cilvēku savstarpējās attiecībās kā "trīs saiknes" starp valdnieku un ministru, vecāku un bērnu, vīru un sievu.

Konfūcijs ticēja, ka viņa "Džou odas" spēj kalpot par morālu ceļvedi. "Kā gan var noteikt, cik izglītoti ir cilvēki valstī. Ja ir pacietīgs un laipns, tas nozīmē, ka tam ir mācīts "Dzejas kanons"."

"Dzejas kanonā" apkopotie darbi liecina – Džou ļaudis ticēja, ka Debesis grib pasargāt cilvēkus no ciešanām un katastrofām, un valdnieku uzdevums ir izpildīt šo uzdevumu.

Dzejolī "Huanji" aprakstīts, kā debesis dod norādījumus valdniekam Veņam, kurš nodibināja Džou dinastiju:

"Debesis sacīja Imperatoram Veņam: "Es ilgojos pēc cilvēkiem ar šādu tikumu: "Viņš neļaujas jutekliskiem priekiem un nepakļauj nevienu netaisnam sodam. Viņš nerunā par lietām, ko nezina un ar visu sirdi seko Debesu likumiem.''"

Tādā veidā dievbijīgs un Debesis cienošs valdnieks bija tikumīgs valdnieks-filozofs saviem pavalstniekiem un ministriem, ieklausījās viņu padomos un ņēma vērā viņu vajadzības. Pretstatā vēlākajam ķīniešu imperatoru ieradumam centralizēt valsts pārvaldi, Džou dinastijas laikā politiskā un militārā vara bija sadalīta pa reģioniem. Vairākums mazo vasaļvalstu valdnieku saglabāja uzticību imperatoram, ievērojot morāles principus, nevis piespiedu kārtā.

Agrīnās Džou dinastijas valdnieku stingrais raksturs un morālā disciplīna atspoguļojās šīs elastīgās, decentralizētās dinastijas ilgmūžībā: vairāk nekā 800 gadus Džou dinastijas karaliskā ģimene tika atzīta par Ķīnas likumīgajiem valdniekiem, padarot to par visilgāk valdošo dinastiju Ķīnas vēsturē.

Džou politiskā vara sāka mazināties 8. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad valdnieks Jou nenoturēja savu priekšgājēju augstos standartus. Viņu vairāk interesēja izpriecas, tādas kā laika pavadīšana kopā ar savu mīļāko konkubīni, nevis koncentrēšanās uz valsts pārvaldīšanu. Vēlāk šim aprobežotajam valdniekam radās aizdomas, ka viņa uzticīgie ministri vēlas tam atņemt varu.

Bez spēcīgas morālās stājas, uzticība starp valdnieku un viņa vasaļiem samazinājās, un rezultātā, kad Džou galvaspilsētai uzbruka barbaru ciltis, valdniekam vairs nebija sabiedroto. Valdnieks zaudēja dzīvību un viņa ģimene bija spiesta meklēt patvērumu Austrumos, kur tika nodibināta Austrumu Džou dinastiju. Taču feodāļi faktiski jau bija zaudējuši ticību Džou valdnieku spējai vadīt. Tas izraisīja Pavasaru un rudeņu (Čuņcju) periodu un Karojošo valstu (Džaņguo) periodu, kuros Džou valdniekiem bija maza ietekme uz lēni brūkošo valsti.

"Dzejas kanonā" ir brīdinājums: "Gudrs un zinošs cilvēks ar cieņu uzklausa padomu un rīkojas tikumīgi. Nesaprātīgs un neizglītots cilvēks noraida sirsnīgu padomu; viņš uzskata, ka padomdevēju vada nepareizas ambīcijas."

Senajiem ķīniešiem ticība dievišķajam bija saistīta ar cilvēku savstarpēju uzticēšanos un atbalstu. Patiesa labestība izriet no stingras ticības, nesaraujami vienojot pēdējo un pirmo konfuciānisma tikumu.

Avots: https://www.theepochtimes.com/heaven-earth-and-the-moral-foundations-of-chinese-faith_1898926.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.