Sajust Skolotāja žēlsirdību un patiesības skaidrošanas spēku

Pieredze, kas tika nolasīta 2018. gada Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē Prāgā
 

Sveicināti, Skolotāj!
Sveicināti, draugi praktizētāji,

Sveicināti visi! Drīz man būs 16 gadi. Jau kopš bērnības kopā ar saviem vecākiem esmu praktizējis Faluņ Dafa un tādēļ, ka atteicos pievienoties komunistiskās partijas jaunatnes līgai, pamatskolas laikā skolotāji un skolēni mani terorizēja.

Pirms 7 gadiem, 2011. gadā, es ar ģimeni pārcēlos uz Zviedriju, un šogad es beigšu pamatskolu. Kad Zviedrijā mācījos pamatskolā, es vēl nesapratu, cik nopietna ir cilvēku glābšana un reti piedalījos patiesības skaidrošanas pasākumos. Es vienkārši nezināju, kā sākt skaidrot patiesību, un tāpēc man nekad neradās iespēja skolotājiem un klasesbiedriem kaut ko izstāstīt.

Kad sāku mācīties pamatskolas jaunākajās klasēs, es sapratu šo kļūdu un nolēmu, ka man jāskaidro patiesība skolā. Vismaz maniem klasesbiedriem būtu jāuzzina patiesība. Bet laiks nevienu negaida. Trīs gadi pagāja kā viens mirklis, un es jau beidzu devīto klasi un gatavojos valsts eksāmeniem. Lai gan visus šos trīs gadus es domāju par patiesības skaidrošanu, tomēr es nekad to nedarīju. Un kad skolā tuvojās pārbaudījumu laiks, un mācības bija ļoti svarīgas, es varēju redzēt tikai to, kā laiks aizrit dienu pēc dienas.

Pavasara semestra sākumā mācību stundas laikā klasē ienāca divas meitenes. Viņu mājasdarbs bija sociālais pētījums, un viņas lūdza cilvēkus to atbalstīt, lai pēc tam varētu to nosūtīt arī lielākām organizācijām, tādām kā UNICEF.

Es nedomāju, ka palīdzēšu viņām, un drīz vien aizmirsu par to. Taču pēc pāris dienām es vienu vakaru sāku domāt: "Tas, ko es daru, arī ir saistīts ar cilvēktiesībām. Kāpēc es nevaru skaidrot patiesību un vākt parakstus tādā pašā veidā, kā to darīja šīs skolnieces?"

Parakstu vākšana, lai apturētu orgānu izņemšanu, ir reāls mērķis, ko cilvēkiem ir viegli pieņemt. Pateicoties dalībai patiesības skaidrošanas pasākumos visos šajos gados, man ir izveidojusies pietiekama pieredze, lai runātu par orgānu izņemšanu.

Pēc pāris nedēļām es apspriedu šo ideju ar saviem vecākiem, un viņi domāja, ka tā būs labi. Tagad, kad viss bija gatavs, projekta uzsākšanai man tikai vajadzēja klases audzinātāja piekrišanu, – bet tas nenotika. Manu cilvēcisko pieķeršanos un uztraukuma dēļ es tā arī nepastāstīju par savu ideju klases audzinātājam. Tad nāca valsts eksāmeni, tāpēc man bija jāatsakās no šī plāna. Bet iespējams, ka šī doma tika ieskaitīta, jo Skolotājs man izveidoja daudz labāku ceļu.

Pēc valsts eksāmeniem zviedru valodas pasniedzējs mums iedeva vēl pēdējo skolas pārbaudes darbu: uzrakstīt runu. Runa varēja būt par jebkuru tēmu, un varēja arī izvēlēties vai to nolasīt klases priekšā. To dzirdot, es padomāju: "Es varu runāt par jebko klases priekšā, kad visi ir šeit. Vai šī nav ideāla iespēja skaidrot patiesību!?"

Pirms ķeršanās pie darba pasniedzējs vēlējās, lai mēs apspriestos savā starpā par mūsu runas tematiem, jo bieži vien visgrūtākais ir atrast runai tēmu. Es izmantoju iespēju un vienkārši galvenajos vilcienos pastāstīju savu ideju klasei, lai redzētu viņu reakciju, un tas, ko es nebiju gaidījis, bija pilnīgi pozitīva reakcija. Visi gaidīja manu runu.

Pēc tam, kad saņēmu labas atsauksmes no sava pasniedzēja un klasesbiedriem, es ķēros pie runas rakstīšanas. Es izmantoju pasniedzēju mācīto par to, kā rakstīt runu. Es tajā iekļāvu savu personīgo stāstu un statistikas datus. Pasniedzējs man palīdzēja ar nelielu rediģēšanu, un visbeidzot mana prezentācija bija izdevusies veiksmīga.

Visi klasē aplaudēja, un arī pasniedzējs uzskatīja, ka esmu izvēlējies labu tēmu. Kad es atgriezos savā vietā, es patiešām sajutu, ka Skolotājs ir man palīdzējis un stiprinājis manas spējas. Tā kā semestris gāja uz beigām, pasniedzējs runu nevērtēja. Tā nebija nejaušība, ka es saņēmu šo uzdevumu. Skolotājs radīja man šo iespēju. Parasti man ir lampu drudzis un es neuzdrošinos runāt daudzu cilvēku priekšā, jo īpaši par kaut ko tik svarīgu, kā orgānu izņemšana. Es nekad nebūtu spējis noturēt runu tik raiti, ja Skolotājs man nebūtu palīdzējis. Pēc mācību stundas klasesbiedri pienāca pie manis un jautāja, kā viņi varētu palīdzēt apturēt orgānu izņemšanu, tāpēc es viņiem iedevu interneta saiti uz tiešsaistes petīciju.

Kamēr es rakstīju savu runu, klasesbiedrs gatavojās organizēt izlaiduma balli, uz kuru tiek aicināti visi devīto klašu skolēni un skolotāji. Viņš mani aicināja sazināties ar viņu gadījumā, ja es gribētu visus iepazīstināt ar savu runu.

Šogad mūsu skolā bija četras devītās klases. Ja es varētu uzstāties ar savu runu izlaiduma ballē, es noteikti varētu izglābt daudz cilvēku! Bet dažu cilvēcisku pieķeršanos dēļ es izvairījos no šīs iespējas. Tikai pēc tam, kad biju uzstājies klases priekšā un guvis ļoti pozitīvus rezultātus, es sadūšojos viņam jautāt, vai es varētu runāt ballē. Biju uztraucies veltīgi, jo, pirms es paspēju ko pateikt, viņš pirmais man pajautāja, vai es negribētu nolasīt savu runu izlaiduma ballē.

Šādu iespēju es biju gaidījis ilgu laiku, tāpēc beidzot nolēmu to izmantot. Es apspriedu to ar savu tēvu un atkal un atkal pielaboju savu runu. Es iekļāvu runā vairāk stāstu, lai tā būtu raitāka un personīgāka. Orgānu izņemšanas jautājumam auditorijai nevajadzētu izklausīties kā kādai tālai problēmai. Es laboju izklāsta valodu un rindkopas. Tajā pašā laikā es iekļāvu runā vairāk pozitīvu ziņu, piemēram, par šo zvērību atmaskošanu Rietumos un darbu, kas tiek veikts, lai izbeigtu orgānu izņemšanu. Es negribēju, lai svētkos runa beigtos uz drūmas nots, tāpēc bija vajadzīga tā saucamā "pozitīvā enerģija". Ņemot vērā to, ka iepriekšējo reizi, kad izmantoju interneta tiešsaistes petīciju, es par rezultātiem nebiju pārliecināts, tad šoreiz es izdrukāju 20 petīcijas, un katrā no tām ir ailes 10 parakstiem, kas ir vairāk nekā pietiekami, neatkarīgi no tā, cik apmeklētāju būtu pasākumā. Es saliku visu, kas man bija vajadzīgs petīcijai un devos uz izlaiduma balli.

Pirmie runāja balles organizators un direktors. Pēc tam organizators atnāca pie mana galda un teica, ka man jāgatavojas nolasīt savu runu. Tāpēc es atvēru runas tekstu, kas bija manā mobilajā telefonā, un izgāju ārā, lai sagatavotos. Bet pēkšņi es sāku svārstīties. Kad es pagriezos un redzēju vairāk nekā 100 cilvēku, kas drīz klausīsies manā runā, mani pārņēma lampu drudzis un es nevarēju nomierināties.

Man drīz būs jānolasa sava runa, bet es neuzdrošinājos kāpt uz skatuves. Kas ar mani notiek? Es kļuvu dusmīgs uz sevi: esmu izgājis cauri tik daudzām grūtībām, lai nonāktu līdz šai izlaiduma ballei un nolasītu savu runu. No kā gan tur būtu jābaidās? Turklāt, man ir Skolotājs, kas rūpējas par mani, tāpēc nav iespējams, ka es ciestu neveiksmi.

Es vairākas reizes pārskatīju savas domas, un mana sirds kļuva mierīgāka, tāpēc es divas reizes izlasīju runas tekstu un pielaboju sevi, pirms devos pie pasākuma vadītāja, un teicu, ka tagad esmu gatavs uzstāties. Viņš paziņoja par manu runu un atstāja mani auditorijas priekšā. Tajā brīdī es sajutu tūkstošiem acu skatāmies uz mani, un mani atkal sāka pārņemt lampu drudzis. Bet es domāju par to, kā Skolotājs un visi Dievi tagad skatās uz mani. Es dziļi ievilku elpu un sāku runāt.

Runa ilga aptuveni 5 minūtes, un tās beigās es uzaicināju visus parakstīt petīciju pret orgānu izņemšanu.

Pēc pēdējā teikuma es saņēmu ļoti siltus aplausus. Daudzi cilvēki uzreiz devās parakstīt petīciju, un drīz vien jau cilvēki gaidīja rindā, lai parakstītos. Kad es redzēju, cik aktīvi viņi gribēja parakstīties, es nožēloju, ka nebiju paņēmis līdzi vairāk pildspalvu. Tomēr neviens nesūdzējās, un daži ar mani arī parunāja, kamēr gaidīja rindā.

Lielākā daļa domāja, ka ir svarīgi runāt par to, un pateicās, ka esmu uzdrošinājies viņus par to informēt. Daži teica, ka viņi nekad neuzdrošinātos stāvēt tik daudzu cilvēku priekšā. Atnāca klasesbiedrs, uzlika roku man uz pleca un jautāja: "Vai viss kārtībā?"

Kad es atgriezos savā vietā, skolotājs, kurš sēdēja man blakus, uzdeva daudzus jautājumus, tāpēc es izmantoju iespēju pastāstīt vairāk un atbildēt uz jautājumiem. Pēc tam es devos ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Kāds teica: "Orgānu izņemšana izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu darīt Ziemeļkoreja, un es nekad nebūtu ticējis, ka Ķīna dara ko līdzīgu!"

Izmantojot to par sākumpunktu, es pastāstīju viņiem vairāk par vajāšanu un par to, ko man un manai ģimenei Ķīnā nācās pārciest. Visi klasesbiedri, kas bija dzirdējuši manas runas pirmo versiju, it īpaši pasākuma vadītājs, domāja, ka jaunā runa bija personīgāka un labāka par iepriekšējo. Viņš arī pačukstēja, ka manas runas laikā daudziem cilvēkiem acīs bijušas asaras.

Tā kā uzstāšanās laiks bija ierobežots, es izlaidu dažas lietas, par kurām varētu runāt. Bet, kad es redzēju, cik labprāt un aktīvi visi paraksta petīciju, lai arī nebiju sniedzis tik daudz informācijas vai pierādījumu, es sapratu, ka ilgāk runāt vairs nevajadzēja.

Kad izlaiduma balle beidzās, man bija 90 paraksti. Dienu vēlāk skolotāju istabā petīciju parakstīja vēl divi cilvēki. Tādējādi kopumā parakstījās un atklāti iestājās pret vajāšanām 92 labsirdīgi cilvēki.

Laiks paskrēja ātri, un drīz es stāvēju blakus skatuvei jau diploma pasniegšanas ceremonijā. Mūsu skolā ir tradīcija pasniegt skolēniem balvas par izciliem sasniegumiem. Par savu runu es saņēmu gada vienīgo "Skolas apbalvojumu sociālajās zinībās". Viņi man iedeva balvu, jo "iespaidīgas ir ne tikai jūsu zināšanas sociālajās zinībās, arī jūsu iesaistīšanās darbā ar cilvēktiesībām demonstrē fantastisku vēlmi mainīt un padarīt pasauli labāku!"

To dzirdot, es, uz skatuves saņemot balvu, gandrīz apraudājos. Es pateicos direktoram, direktora vietniekam un visiem pasniedzējiem, skolniekiem un vecākiem, bet galvenokārt mūsu Skolotājam, kurš visu laiku mani aizsargāja un izveidoja ceļu, lai es šodien varētu šeit stāvēt.

Dažas dienas pēc skolas beigšanas es saņēmu savas atzīmes. Tās sasniedza 292,5 punktus, kas ir par 17,5 punktiem vairāk nekā iepriekšējā semestrī. Es vēlreiz sajutu, ka Skolotājs pastāvīgi par mani rūpējas.

Jūtos pagodināts šodien atrasties šeit kā praktizētājs un dalīties ar jums savā pieredzē. Manā pilnveidošanās ceļā Skolotājs atkal un atkal ir palīdzējis man pārvarēt grūtības. Neatkarīgi no tā, vai tas ir bijis izlaiduma ballē vai tūrisma objektos, es vienmēr varu sajust, kā Skolotājs palīdz man stiprināt taisnās domas.

Paldies jums, Skolotāj, un paldies jums, draugi praktizētāji!


Avots: To Feel Master’s Compassion and the Strength In My Truth Clarification Work

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.