Sičuaņas iedzīvotāja atceras par gadiem ilgo vajāšanu un spīdzināšanu tikai tādēļ, ka neatteicās no savas ticības Faluņgun

„Mani sasēja un aizveda uz darba nometni. Nometnē man atpogāja mēteli un ar rokudzelžiem saslēdza rokas aiz muguras, un tādā stāvoklī uz četrām diennaktīm pieķēdēja pie loga rāmja. Man neļāva aizvērt acis. Ja es to darīju, viņi trieca manu galvu pret loga rāmi, spārdīja un sita. Pratināšanas laikā viņi mani spīdzināja, un es divas reizes zaudēju samaņu; man izrāva daudz matu un rokas bija pietūkušas un kļuva nejūtīgas...”

Spīdzināšanas metode: piekāršana aiz roku dzelžiem.

Šī mokošā pieredze ir tikai daļa no tā, ko 2004. gadā pieredzēja 53 gadus vecā Taņ Sjaožunas kundze no Suininas pilsētas Sičuanas provincē, kad viņa tika arestēta tikai tāpēc, ka nevēlējās atteikties no savas ticības Faluņgun.

Taņ kundze sāka praktizēt Faluņgun 1997. gada februārī, un kopš tā laika viņa centās būt labs cilvēks, ievērojot prakses principu „Īstenība Labestība Pacietība”. No nesaprātīga un kaprīza cilvēka, kas cieta no vairākām slimībām, tai skaitā Menjēra sindroma, mutes dobuma čūlas un ginekoloģiskām slimībām, viņa kļuva par līdzsvarotu, veselu un enerģisku cilvēku.

Pēc tam, kad 1999. gada jūlijā Ķīnas komunistiskais režīms sāka vajāt Faluņgun, Taņ kundze tika arestēta un ieslodzīta vairākas reizes. Turpinājumā viņas personiskais stāsts par vajāšanu, ko viņa pārcieta.

Necilvēcīga vajāšana smadzeņu skalošanas centrā

2000. gada 23. februārī es kopā ar dažiem citiem praktizētājiem devos uz tirgu Baošenas rajonā. Mūs arestēja Naņcjanas milicijas iecirkņa darbinieki. Trīs dienas mūs turēja telpā, kas bija pilna ar fekālijām. Visas šīs trīs dienas mēs negulējām.

Pēc dažām nedēļām, 4. martā, komunistiskā režīma nacionālās konferences laikā, mēs ar vīru atgriezāmies mājās no darba laukā. Mūs apturēja Naņcjanas milicijas iecirkņa darbinieki un ciemata amatpersonas un teica, ka man ir jādodas uz „tikšanos” milicijas iecirknī. Kad es atteicos braukt viņiem līdzi, daži no viņiem ar varu iesēdināja mani mašīnā un aizveda uz smadzeņu skalošanas centru.

Tur bija vairāk nekā 20 praktizētāju. Daži tika atbrīvoti pēc garantijas paziņojumu uzrakstīšanas.

Mēs palikām 16 praktizētāji: 10 sievietes un 6 vīrieši, vecumā no 30 līdz 70 gadiem.

Katrā ēdienreizē mums 16 cilvēkiem tika iedoti 500 grami rīsu novārījuma, bet tiem, kas sēdēja aizmugurē nekas nepalika. Lai mazinātu izsalkumu viņi dzēra ūdeni. Mums katru dienu lika maksāt 10 juaņas par iztiku, kamēr ierēdņi ēda un dzēra pēc sirds patikas.

Nākamajā dienā ieradās politisko un juridisko lietu komitejas sekretārs Kan Dzjalians un nolasīja mums lekciju.

Viņš teica: „Jūs arestēja saskaņā ar Dzjan Dzemiņa norādījumiem, un jums nav atļauts praktizēt Faluņgun. Kopš esat šeit, jums jāievēro noteikumi, nevis jāpraktizē. Mēs pārveidosim jūs, izmantojot visus līdzekļus, neatkarīgi no tā, vai tā būtu sišana vai turēšana badā. Mēs sagrausim jūsu reputāciju, izputināsim finansiāli un iznīcināsim fiziski; jums mums ir jāmaksā par to, ka mēs jūs sitam. No augšas ir dots norādījums: sist jūs līdz invaliditātei, bet ne līdz nāvei. Tie, kas piekauti līdz nāvei, tiks uzskatīti par pašnāvniekiem un kremēti. Jūs neko pret mums nevarēsiet izdarīt; mēs saņemam naudu no Dzjana un darām to, ko viņš mums liek darīt. Ja vēlaties iesniegt sūdzību, dodieties uz Pekinu un iesniedziet sūdzību pret Dzjanu.”

Darba nometnes vadītājs Šeņ Čansjins sacīja: „Nevienu neuztrauc, vai jūs nozagsiet vistu vai pīli, bet par Faluņgun praktizēšanu jūs tiksiet sodīti.”

Pēc divām dienām mani un vēl deviņas praktizētājas ieslodzīja kādā telpā un piekāva. Kad centos pasargāt citu praktizētāju, mani ar basām kājām izvilka ārā lietū, kur sita un spārdīja. Pēc tam mani aizvilka no pirmā stāva uz trešo.

Tikmēr seši praktizētāji vīrieši, kur jaunākajam bija 50 un vecākajam 70 gadu, bija spiesti gandrīz trīs stundas stāvēt lietū basām kājām un trīcēt no aukstuma.

9. martā policija nolīga divus noziedzniekus, lai mūs mocītu. Viņi izdzina ārā lietū divas praktizētājas Jan Sidžeņas kundzi un Džan Sjužunas kundzi un vairāk nekā stundu spārdīja viņas kā bumbu. Vēlāk viņas aizvilka uz trešo stāvu, kur nežēlīgi sita vairāk nekā trīs stundas.

Viens uzraugs spēra man pa vēderu, un tad iesita pa seju, kamdēļ man sāka kustēties priekšējie zobi un asiņot lūpas.

Smadzeņu skalošanas centrā mani turēja 23 dienas un tad atbrīvoja. Biju spiesta samaksāt 230 juaņas par uzturēšanos centrā, un papildus tam, man tika konfiscētas 1200 juaņas.

Arestē par došanos uz Pekinu apelēt

2000. gada aprīlī manis nebija mājās. Naņcjanas milicijas iecirkņa darbinieki devās uz mana vīra darba vietu un lika viņam doties mājās, lai viņi varētu pārmeklēt mūsu dzīvesvietu. Viņi konfiscēja vienu grāmatu „Džuan Faluņ” (Faluņgun galveno grāmatu), kā arī magnetofonu, ko izmantoju vingrojumu mūzikas atskaņošanai.

Pēc trim mēnešiem, 18. jūlijā, Naņcjanas milicijas iecirkņa darbinieki un vairākas ciemata amatpersonas ielauzās mūsu mājās un arestēja mani. Mani aizveda uz smadzeņu skalošanas centru un aizturēja uz piecām dienām, šajā laikā es uz trīs dienām pieteicu badastreiku. Par uzturēšanās izdevumiem man bija jāsamaksā 50 juaņas.

20. decembrī mēs, vairāki praktizētāji, nolēmām doties uz Pekinu, lai meklētu taisnīgumu. Kad 31. decembrī sasniedzām Jaņdzjao pilsētu, miliči mūs arestēja un aizveda uz Saņhe sabiedriskās drošības biroju. Tur mums novilka drēbes un pārmeklēja.

Pēc tam miliči mūs un daudzus citus praktizētājus, kuri arī bija arestēti, aizveda uz nomaļu vietu Tiaņdzjiņā un atstāja tur. Mums bija jāiet visu nakti līdz nonācām Pekinā, kur Džunšanas parkā mūs ielenca miliči. Viņi lika mums slikti runāt par mūsu Skolotāju, bet mēs klusējām. Mūs arestēja, nogādāja Sjidaņas milicijas iecirknī un aizturēja vairāk nekā 10 stundas.

2001. gada 7. janvārī mēs tikām nosūtīti atpakaļ uz vietējo milicijas iecirkni, kur mūs sita militārās nodaļas darbinieks Čeņ Huijs. Nākamajā dienā mūs aizveda uz Vudzjavaņas ieslodzījuma centru un noturēja tur divus mēnešus.

Piespriež gadu darba nometnē

2001. gada 23. februārī visi darbinieki no dažādām milicijas nodaļām tika mobilizēti, lai no ieslodzījuma centra aizvestu 40 praktizētājus, tostarp arī mani, uz laukumu, kur jau bija Tieslietu ministrijas un citu valdības aģentūru darbinieki, kā arī daži vidusskolēni.

Mēs bijām sasieti, katram kaklā karājās 60 cm plata plāksnīte ar mūsu vārdiem un uzrakstu „Spītīgais Faluņgun loceklis”. Mums kopā ar diviem bruņotiem miličiem, kuri apsargāja praktizētājus, lika iekāpt kravas mašīnā, kas lēni brauca pa ielām, lai visi varētu mūs redzēt. Tad mūs atveda uz laukumu, kur uz ēkām karājās plakāti ar apmelojumiem par Faluņgun.

Vajāšanas metode: praktizētājus ar kaklā uzkārtiem uzrakstiem vadā pa ielām.

Mēs visi, ieskaitot tos, kas bija 70 gadus veci, tikām tiesāti. Man piesprieda vienu gadu piespiedu darba nometnē.

Pēc dažām nedēļām, 9. martā, es un septiņi praktizētāji tikām nosūtīti uz Naņmusi darba nometni Sičuaņas provincē. Tur mums atņēma visas drēbes un pārmeklēja; mūsu mati tika nogriezti, un uzraugi un citi ieslodzītie apsmēja mūsu neglītās frizūras.

Katru dienu uzraugi lika mums stāvēt pie sienas ar paceltām rokām un vienu otrai blakus saliktām kājām vairāk nekā desmit stundas – no pieciem rītā līdz nometnes darbinieku darba dienas beigām.

Vajāšana no milicijas puses

2002. gada 26. septembrī ap pusnakti Naņcjanas milicijas iecirkņa darbinieki ielauzās mūsu mājās un izvilka mani no gultas. Viņi pārmeklēja māju, bet neatraduši neko, ko konfiscēt, aizbrauca.

31. oktobrī, Ķīnas komunistiskās partijas 16. kongresa laikā, pie manis mājās ieradās ciemata amatpersonas ar dažiem dokumentiem, kuros bija uzskaitītas lietas, kuras man nav ļauts darīt, un lika man tos parakstīt. Viņi draudēja – ja es to nedarīšu, tad mani arestēs jau šajā naktī. Aiz bailēm es negribīgi parakstīju dokumentus.

Tomēr nākamajā dienā piecos no rīta manās mājās ielauzās miliči un ciemata amatpersonas, un arestēja mani. Viņi atkal aizveda mani uz smadzeņu skalošanas centru. Mani aizturēja uz 13 dienām, bet manam vīram teica, ka izmantos mūsu mājas „būvatļauju” kā garantiju, lai būtu droši, ka es nedošos uz Pekinu apelēt, pretējā gadījumā mūsu māja tiks konfiscēta.

17. aprīlī es mājās biju viena, kad pagalmā iebrauca piecas milicijas automašīnas, kurās bija vairāk nekā 20 miliču un dažas ciema amatpersonas. Viņi lika man atvērt durvis.

Kad atteicos to darīt, kāds milicis sāka spārdīt durvis un draudēja tās uzlauzt, ja es neatvēršu.

Es teicu: „Ja jūs uzdrošināsieties sabojāt durvis, es piezvanīšu milicijai un iesūdzēšu jūs tiesā par ielaušanos manās mājās ar mērķi tās apzagt.”

To dzirdot, viņi mainīja taktiku un mēģināja mani apmānīt, lai es atvērtu durvis. Tad es devos aizslēgt durvis otrajā un trešajā stāvā, un pamanīju, ka troksnis ir piesaistījis daudzus cilvēkus, kas pulcējās ap mūsu māju. Daži ciema iedzīvotāji pat skaļi nosodīja miličus par to, ka viņi vajā labus cilvēkus.

Es apsēdos uz palodzes un sāku stāstīt ciema iedzīvotājiem par Faluņgun un to, kā mani ilgus gadus vajā vienkārši tāpēc, ka es atsakos noliegt savu ticību.

Pēc stundas kāds milicis piezvanīja priekšniecībai, lai saņemtu norādījumus, kā rezultātā ieradās vēl desmit miliču.

Vairāk nekā piecas stundas es biju iesprostota savās mājās.

Kad miliči ap pusnakti devās prom, atstājot sardzē kādus 7 vai 8 darbiniekus, es pārlēcu pāri žogam un aizgāju no mājām, lai izvairītos no turpmākas vajāšanas.

Piespriež četrus gadus ilgu cietumsodu

Es biju izgājusi, kad 2004. gada 29. novembrī miliči uzlauza manis īrētā dzīvokļa durvis. Kad atgriezos un grasījos atvērt durvis, miliči metās ārā no kaimiņu dzīvokļa un arestēja mani. Es redzēju, ka manu vīru, kurš bija ieradies agrāk un atnesis man naudu iztikai, divi miliči bija nospieduši uz ceļiem. Pēc tam, kad mani arestēja, milicis piezvanīja priekšniecībai, lai informētu, ka viņi beidzot ir mani notvēruši.

Drīz pēc tam ieradās vēl desmit miliči, man uzlika roku dzelžus, un tad viņi mani ielenca un sāka sist. Milicijas darbiniece satvēra mani aiz matiem un iesita pa seju tā, ka man sāka asiņot deguns un mute, un seja uzpampa. Manas drēbes bija asinīs. Tas viss tika darīts vīra acu priekšā, lai viņš to redzētu.

Spīdzināšanas metode: sitieni ar rokām un kājām.

Miliči novilka mani no sestā stāva uz pirmo un aizveda uz Juicailu milicijas iecirkni. Tur viņi mani nosēdināja uz sola un piesēja katru roku pie sava sola gala, un tad pārmeklēja. Kad es atteicos fotografēties, milicis sagrāba mani aiz matiem.

Mana soma, kurā bija vairāk nekā 100 juaņu skaidrā naudā un atslēgu komplekts, tika konfiscēta.

Tad mani sasēja un aizveda uz darba nometni. Nometnē man atpogāja mēteli un ar rokudzelžiem saslēdza rokas aiz muguras, un tādā stāvoklī uz četrām diennaktīm pieķēdēja pie loga rāmja. Man neļāva aizvērt acis. Ja es to darīju, viņi trieca manu galvu pret loga rāmi, spārdīja un sita. Pratināšanas laikā viņi mani spīdzināja, un es divas reizes zaudēju samaņu; man izrāva daudz matu un rokas bija pietūkušas un kļuva nejūtīgas.

Manu vīru, kurš nepraktizēja Faluņgun, nogādāja Vudzjavaņas ieslodzījuma centrā un turēja tur visu nakti. Miliči baidījās, ka viņš atgriezīsies mājās un sazināsies ar citiem praktizētājiem, lai informētu viņus par manu arestu. Tāpēc nākamajā dienā viņš tika nosūtīts uz Lincjuaņsi ieslodzījuma centru un noturēts tur septiņas dienas. Viņam arī konfiscēja 1100 juaņas, kuras viņš man bija atnesis iztikai.

1. decembrī mani nosūtīja uz ieslodzījuma centru un noturēja tur pusotru gadu. Ieslodzījuma laikā es tiku spīdzināta: milicis sagrāba mani aiz matiem un sita gandrīz pusstundu no vietas, kā rezultātā mana labā kāja palika zila vairāk nekā mēnesi. Divas reizes mani pakļāva piespiedu barošanai un gandrīz nosmacēja ar barošanas cauruli. Es biju spiesta sēdēt uz spīdzināšanas rīka, ko sauc par „imperatora sēdekli”, vienu reizi sešas un otru reizi četras diennaktis. Ziemā mani aplēja ar aukstu ūdeni.

Spīdzināšanas metode: piespiedu barošana.

2006. gada 23. februārī aizturēšanas centrā mani tiesāja. Nākamajā dienā viņi pateica, ka man piespriests četrus gadus ilgs cietumsods.

2006. gada 17. aprīlī, dodoties uz Čendu sieviešu cietumu, es skaļi saucu: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs! „Īstenība Labestība Pacietība” ir brīnišķīgs princips!” Lai atriebtos, uzraugi lika sešiem ieslodzītajiem aizbāzt man muti ar dvieļiem, kas tika izmantoti tualetē, un aiznest mani uz kameru. Tomēr cietumā mani atteicās pieņemt, jo mani medicīnisko pārbaužu rezultāti neatbilda prasībām.

Miliči dusmojās, ka mani jāved atpakaļ uz ieslodzījuma centru. Kad ieradāmies centrā, kāds milicis mani piekāva un ar roku dzelžiem pieslēdza pie „imperatora krēsla” uz četrām diennaktīm.

8. maijā mani atkal nosūtīja uz Čendu sieviešu cietumu. 43 dienas man neļāva iziet no kameras, sarunāties ar citiem, bez atļaujas izmantot tualeti, iegādāties pirmās nepieciešamības lietas un ģērbt savas drēbes. Es varēju iet dušā tikai reizi divās nedēļās, un dienu un nakti tiku pakļauta smadzeņu skalošanai.

Es biju spiesta smagi strādāt no astoņiem rītā līdz pusnaktij. Milzīgā spiediena dēļ es sāku zaudēt atmiņu un pat nespēju vairs pareizi saskaitīt skaitļus. Es atguvos tikai gadu pēc atgriešanās mājās.

Ilgo vajāšanu dēļ mana ģimene palika bez naudas un dēls bija spiests izstāties no skolas jau 13 gadu vecumā. Tomēr tas, ko es piedzīvoju šo vajāšanu dēļ, ir tikai aisberga redzamā daļa.

Avots: Sichuan Woman Recalls Years of Persecution and Torture for Refusing to Renounce Her Faith in Falun Gong


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.